#470 / 19.04.2024

Viens no Latvijas iekšējās nestabilitātes faktoriem, kas laiku pa laikam uzpeld, šūpojot kopējo laivu, ir valodu jautājums. Šobrīd tas atkal aktualizējies saistībā ar Nacionālās drošības koncepcijā ierakstīto prasību no 2026. gada 1. janvāra sabiedrisko mediju saturu veidot tikai latviešu valodā un valodās, kas piederīgas Eiropas kultūrtelpai, un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) paziņojumu, ka tā šo prasību izpildīt nevar, jo tas būšot pretrunā ar Satversmē ierakstītajām mazākumtautību tiesībām.
 
Kā tas nākas, ka prokuratūra Saeimā panāk sev vēlamos likumu grozījumus bez iebildumiem, bet advokātu iebildumus politiķi “laiž gar ausīm”? Vai nav tā, ka Latvijas tiesiskajā vidē indivīds pamazām kļūst aizvien neaizsargātāks, bet valsts vara pastiprina presingu? Kādu bīstamību rada topošie Krimināllikuma 323. panta grozījumi, kas parlamentā jau pieņemti otrajā lasījumā? Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem “Neatkarīgās” intervija ar zvērinātu advokātu Dmitriju Skačkovu.
 
Šveices kuluāru sarunās – kā pērn apgalvoja politikas pētniece, “Sorosa fonda Latvija” pirmā izpilddirektore Vita Matīsa, – esot izskanējis, ka Raiņa un Aspazijas muzejs Šveicē, Lugāno, varētu izbeigties 2025. gadā. Muzejs durvis vēra 1980. gadā, Matīsa piedalījusies tā veidošanā. Ne jau satura dēļ, bet, visticamāk, telpas vajadzīgas citiem mērķiem, un kas gan šveiciešiem ir Rainis un Aspazija? Situāciju skaidrot devās kultūras ministre Agnese Logina.
 
Jau trīs gadus Mežotnes pils stāv tukša. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki atklātā vēstulē, izveidojot iniciatīvas grupu, aicina Mežotnes pils ansambli atstāt valsts īpašumā un attīstīt tajā muzeju – Rundāles pils muzeja filiāli. Kultūras ministrija sola rast labāko risinājumu. Savukārt pils saglabāšanas iniciatīvas grupas pārstāvji preses konferencē pauda bažas, vai labākā varianta meklēšana gadiem ilgi neiestrēgs darba grupu diskusijās un valsts institūciju darbinieku kabinetos.